Atloks ir mehānisks savienotājs, kas izveido uzticamu savienojumu starp caurulēm, vārstiem vai aprīkojumu, izmantojot atloku struktūru (piemēram, blīvējuma virsmu) un bultskrūvju stiprinājumus. Tās pamatprincipi balstās uz blīvēšanas mehānismu, kur blīve tiek saspiesta, veidojot blīvējumu, kas novērš vidējas noplūdes, un spiedienu nesošu konstrukciju, kas vienmērīgi sadala spiedienu, lai izvairītos no spriedzes koncentrācijas. Parastie materiāli tieši ietekmē veiktspēju:
Oglekļa tērauda atloki (piemēram, 20. klase): zemas izmaksas un augsta izturība; piemērotas vispārēja spiediena vidē, lai gan tām ir vāja izturība pret koroziju un nepieciešama pretkorozijas apstrāde.
Nerūsējošā tērauda atloki (piemēram, 304): nodrošina lielisku izturību pret koroziju un oksidāciju; piemērots tīrām nozarēm, piemēram, pārtikas pārstrādei un farmācijai.
Sakausējuma atloki (piem., 16Mn): Uzlaboti ar sakausējuma elementiem lielākai stingrībai un stiprībai; parasti izmanto vidēja līdz augsta spiediena sistēmās.
Īpaša materiāla atloki (piemēram, NO6625): izgatavoti no sakausējumiem uz niķeļa bāzes; izturīgs pret augstām temperatūrām, augstu spiedienu un koroziju; piemērots ekstremāliem darbības apstākļiem tādās nozarēs kā ķimikālijas vai enerģija.
Materiālu izvēlei ir jāatbilst lietošanas videi: piemēram, NO6625 sakausējums stabili darbojas sēru saturošā vidē, savukārt 304 nerūsējošais tērauds ir labāk piemērots neitrālai videi. Reālos industriālajos scenārijos atloka bojājums bieži rodas materiālu nesaderības vai dizaina nepilnību dēļ; piemēram, uzstādot DN100 atloku caurulei ar 114 mm (φ114) ārējo diametru, precīza izlīdzināšana ir būtiska, lai novērstu ekscentrisko spriegumu.


